Pastalu Sabiedrība — latviešu neuzrakstītā konstitūcija
Ir teiciens: Latvijā zeme elpo ritmā. Kad gadsimtu gaitā plosījās vētras, šī tauta turpināja dejot — reizēm klusi kuļot linu kambarī, reizēm skaļi svinot pļavas vidū, kur pa rasu varēja izsekot katram soļu rakstam. Tā radās Pastalu Sabiedrība — neformāla, taču visaptveroša brālība, kurā dalībniecības karti neizsniedz neviens, bet piederību atpazīst visi. Pietiek zināt, kā pareizi sasiet šņori un kam pirmajā takts sitienā jāatskan iekšējai klikšķa sajūtai.
Nerakstītie likumi
-
Deja ir lūgšana bez vārdiem. Kad kājas runā, mute var klusēt — zeme sapratīs.
-
Nav skatītāju, ir vien soļotāji pauzē. Tas, kurš šodien stāv malā, rīt būs centrā.
-
Pastalas nedrīkst vecoties, tikai krāt stāstus. Katrs rievojums ādas virsmā — atmiņa par deju, ko vēlāk nolasīs mazbērni.