“Pastalas — soļo kā senāk, kusties kā tagad”
Katra pāra dzīvesstāsts sākas ar ādas smaržu un sapni par izdejotiem kilometriem. Pastalas reiz piedzima kā lauku “quick-release” apavi — uzvilki, trīs reizes ap potīti, un zeme tūlīt pārvēršas par deju grīdu. Senči ar tām pārsoļoja pļavas, ciemus un svētkus, bet ne viens vien pāris nonāca arī bruģētā bulvārī, nopurināja zāli un iejutās pilsētas ritmā. Tā tapa stāsts par apaviem, kas neatšķir skatuvi no trotuāra: ja skan ritms, pastalas velk līdzi.
Mini hronika: no pītas klūgas līdz slepenam city-groove
-
Pirmā oža — svaigi izklapēta āda, sajaukta ar darvas un linsēklu eļļas notīm; īsts “miksiņš” polkas entuziastam.
-
Mazais triks — šņore nekad netiek sieta mezglā, kuru var atraisīt ar vienu rāvienu. Dejošana ir improvizācija, arī mezgls tāds pats.
-
Pārvietošanās kods — soļi pa zāli ir mīksti, soļi pa bruģi skan kā ritma lādiņš; pastalas zina pielāgoties, nepārmācīt.